Lostprophets – Weapons. Recenzija.

Spēks. Revolūcija. Brīvība. Trīs vārdi, kas vislabāk raksturo „Lostprophets” jaunāko studijas veikumu „Weapons”. Tas aizsākas ar cunami triecienvilņa cienīgu enerģijas lādiņu dziesmā „Bring ‘Em Down” un tikpat viesuļveidīgi albums arī turpinās. „Lostprophets” gadiem krātās alkas pēc brīvības eksplodē desmit sprādzienu ķēdē, kas liek mutuļot ikviena jauna revolocionāra sirdij.

Laista klajā šī gada 2.aprīlī, plate jau paspējusi gūt atzinību ne tikai klausītāju, bet arī kritiķu vidū, kas tai devuši pārsvarā pozitīvus vērtējumus (arī šis būs viens no tiem). „BBC Radio 1” albumu topā „Weapons” pirmajā nedēļā ierindojas augstajā devītajā vietā, piekāpjoties tikai tādiem pasaules grandiem kā Madonnai, Deividam Guettam un, piemēram, Emīlijai Sandē; un ir šobrīd pieprasītākais rokmūzikas albums britu salās, tātad arī Eiropā...

Un tam nevajdzētu būt pārsteigumam, jo arī iepriekš izdotie „Start Something” 2004.gadā, „Liberation Transmission” (2006.) un „The Betrayed” (2010.) savulaik bija visnotaļ pieprasīti alternatīvā un koledž-roka klausītāju vidū. Tas tāpēc, ka arī tie bija enerģijas pārpilni un spēcīgi uzrunāja hormonu vētru plosītos, dodot tiem iemeslus arvien jaunām ēverģelībām.

„Weapons” kopējais skanējums nav pārlieku inovatīvs un „Lostprophets” joprojām darbojas pēc iepriekšpārbaudītām metodēm savus skaņdarbus piepildot ar pietiekami spēcīgām un uzsvariem bagātām bungu partijām, sulīgiem basa gājieniem un kā darva biezām ģitāru partijām. Lirikas joprojām ne tikai aicina uz varoņdarbiem, bet arī aicina palūkoties uz pasauli sev apkārt un liek aizdomāties par to, kuram esam un vēlamies nokļūt.

„Nobody puts the enemy, I only wanna get free, Battered of hatred, jealousy, envy, The liars, the fakes, the funerals the wakes, The life we live, you give, it takes...” dzied Īans Vatkinss (Ian Watkins) dziesmā „Better Off Dead”. Un tāpat domāt rosina vārdi arī pārējās kompozīcijās, kuru nosaukumi pietiekami krāšni apraksta grupas idejas un vēstījumu klausītājiem: „We Bring an Arsenal,” „Another Shot,” „Bring ‘Em Down” u.t.t.

Protams, starp revolucionārām idejām šeit netrūkst arī mūsdienās tik plaši tiražētās mīlestības. „Lostprophets” dalībnieki nekautrējas atklāt savu jūtu pasauli, kurā netrūkst ne spilgtu atmiņu, ne rūgtu vilšanos. Cits jautājums ir par to, cik daudz mēs vēlamies par to zināt, tomēr šādi gabali noder, ja vajadzīgs ievilkt elpu pirms kārtējās kaujas pret tik ļoti nogurdinošu sistēmu. Revolūcija!

Patīkama atkāpe ir viens no liriskākajiem gabaliem platē, dziesma „Somedays”, kurā ložmetējkārtām līdzīgie ģitāru šāviņi tiek iemainīti pret gaužām vienkāršiem, bet tik un tā baudāmiem akustiskiem akordiem. Tie, papildināti ar gaisīgiem bekvokāliem, liek dziesmai pacelties līdz augstākajam punktam albumā un mirdzēt kā tikko pulētam dārgakmenim.

Jānovērtē arī skrupulozais producenta darbs, pateicoties tam šeit nav nevietā spēlētu akordu, lieku sitienu vai nevajdzīgu nošu vokālajās partijās. Grūti spriest vai „Weapons” ir labākais darbs „Lostprophets” diskogrāfijā, bet tas noteikti ir viens no šī brīža krāsainākajiem veikumiem mūsdienu rokmūzikā. Ja Tavā fonotēkā jau mājo kāda no šīs grupas platēm, droši tai blakus vari novietot arī „Weapons”. Patīkamu klausīšanos!

Kavējoties pērnā gada akustiskajās atmiņās...

Gaidot šī gada „Akustiskās Ceturtdienas” Radio Valmiera ēterā, piedāvāju noklausīties divus iepriekš nepublicētus atkārtojumus no pērnā gada raidījumiem.

15.decembrī tikos ar „The Sound Poets”, kuri pērn laiduši klajā nevienu vien Top20 pirmās vietas cienīgu singlu. Vairākus no tiem var dzirdēt arī raidījuma ietvaros šeit:

foto: KITIJA KAZAKA

Savukārt 22.decembrī, gada svarīgāko svētku priekšvakarā, „Radio Valmiera” ētera studijā ieradās „Zvaigžņu Zagļi” – OKartes Skatuves pērnās sezonas grupa, kas neskatoties uz pavisam nelielo pieredzi, spēlējot šādā sastāvā, spējusi pulcēt ap sevi neskaitāmus klausītājus, fanus, atbalstītājus. Vairāk par viņu mūziku un piedzīvojumiem šovā. Šajā mp3:

foto: KITIJA KAZAKA

Radio Valmiera "Akustiskā Ceturtdiena" kopā ar grupu "AK69"

8.decembra ceturtdienā tikos ar pieredzes bagātajiem "AK69" Stundu bijām gaisā, runājām par un ap mūziku, dzirdējām gan grupas jaunajās dziesmas gan zināmos hītus, tas viss, protams, klausāms arī atkārtojumā:



Grupa "Ak69" pastāv jau vairākus gadus, iekarojuši klausītāju sirdis ar dziesmām „Draugs”, „Tik vien” un „Pastaiga”, pulcējuši ap sevi plašu fanu loku, šobrīd gatavojas jaunam uznācienam, lai sasniegtu arvien augstākas virsotnes.

Grupas muzikālais skanējums apzīmējams ar spēcīgām ģitāru skaņām, milzīgu devu enerģijas un pašu prieku par paveikto. Jaunās virzības noskaņās jau tapuši vairāki spēcīgi skaņdarbi, kuri drīzumā tiks nodoti klausītāju vērtējumam.

foto: KITIJA KAZAKA

„Hot Chelle Rae” otrais lipeklis „Whatever”. Recenzija.

Pēc viena popmūzikas albuma nāk otrs, tomēr šoreiz stāsts būs mazliet savādāks. 29.novembrī nācis klajā ASV Tenisijas štata apvienības „Hot Chelle Rae” otrais studijas lipeklis „Whatever”. Lipeklis tāpēc, ka tik saldu ierakstu apkopojumu grūti nosaukt par studijas albumu... kaut gan definīcijai atbilst. 11 šeit atrodamās kompozīcijas lieliski raksturotu kāds trāpīgs vārds angļu valodā – cheezy, diemžēl latviski labāku ekvivalentu par lipīgs izdomāt nevaru, tāpēc pie tā arī paliksim.

Līdz Latvijas krastiem šopavasar nonāca martā izdotais plates debijas singls „Tonight Tonight”, kas sākotnēji liecināja par to, ka gaidāms viens makten dzīvespriecīgs ripulis. Tas, protams, arī noticis, tomēr žēl, ka „Hot Chelle Rae” puišiem tā radīšanas procesā zudušas jebkādas spējas radīt kādu saturīgu ziņu klausītājiem. Ja šajā blogā būtu kāda pievienotās vērtības skala, tad nesen izdoto „Whatever” varētu attēlot kaut kur skalas lejas daļā.

Tomēr negribētos ticēt, ka visa dzīve sastāv no tā, ka „man patīk, ja tu dari tā”, ballītēm un vēlmes pastāvīgi aizgulēties. Vai tad tiešām pretējo dzimumu iespējams iepazīt tikai pilnīgā pālī!? Tāpat arī attiecībā uz muzikālo pusi jāteic, ka nekā patiesi baudāma šeit neatrast. Viegli uztverami ritmi, veselīga deva elektronikas un dziesmu uzbūve, kuru, piemēram, „The Jackson Five” plaši tiražēja jau astoņdesmitajos.

Nulle inovāciju. Labi iesaiņots popmūzikas produkts plaša patēriņa vajadzībām. Turklāt nemaz nešauboties var apgalvot, ka arī šis ieraksts (tāpat kā 2009.gadā izdotais „Lovesick Electric”) gūs komerciālus panākumus. Lai arī uz šīs zemes jau staigā vairāk kā septiņi miljardi, kopējais inteliģences daudzums joprojām ir konstants lielums. Ticu, ka „Hot Chelle Rae” kārtējo reizi pierādīs, ka lielākajai daļai mūzikas tirgus pircēju ir vajadzīgs produkts, kuru baudīt nedomājot.

Uz visa pārējā fona patīkami izceļas „Why Don`t You Love Me”, kas šī albuma ietvaros ir patīkama atslodze pēc nemitīgiem aicinājumiem piedzerties. Liega, melanholiska balāde par... protams, par visu laiku populārāko dziesmu/dzejas tematu – mīlestību. Tāpat ieteicams „Beautiful Freaks” – deju gabals, ar mazliet jau dzirdētu tēmu, tomēr šeit vismaz pieturamies pie konkrēta ritma. Kaut gan no otras puses – dziesma visticamāk iekrīt ausīs tikai tāpēc, ka atšķiras uz pārējā nekonkrētības, nesakārtotu domu un nevajadzīgu tekstu fona. Kopumā – vāji.

Latviešu asinis pasaules topu virsotnēs: „Olly Murs – In Case You Didn’t Know”

Pirms pāris dienām iepazinu faktu, ka šobrīd tik bieži dzirdētajam Olly Murs ir latviešu saknes – viņa tēvs savulaik bija emigrējis uz britu salām. Patriotiska lepnuma pārņemts steidzu meklēt ko vairāk par šovasar/šoruden populāro hītu „Heart Skips a Beat” un kā reizi rokās nonāca 28.novembrī izdotais jau otrais (!) Olly Murs studijas albums „In Case You Didn`t Know”.

Lai arī šis ir klasisks piemērs, kad mākslinieks iegūst atpazīstamību pateicoties dalībai kādā dziedāšanas šovā (britu The X-Factor), jāteic, ka tikko iznākušajā platē ir arī reāls saturs. Biju patīkami pārsteigts, jo gaidīju ko līdzīgu jaunā britu boibenda „The Wanted” gadījumā – trīs, četri hīti, bet beigu beigās nekā vairāk par puišiem spīdīgos vāciņos:

http://melo-manija.blogspot.com/2011/11/wanted-battlegrounds-vai-kas-vairak-par.html

Olly Murs jaunākajā albumā dzirdams kārtīgs adult contemporary, ja piemēram, Michael Bubble dzīvotu Lielbritānijā nevis Kanādā, tad šādi izklausītos arī viņa jaunākā plate. Turklāt Murs pats ir autors pāris albumā atrodamajām dziesmām, kas popmūzikas pasaulē joprojām ir salīdzinoši reta parādība. Par ko ir šīs dziesmas? Protams, par iemīlēšanos, ballītēm un jebko citu, kas varētu interesēt ikkatru 27 gadīgo, kurš joprojām bauda dzīvi. Es ticu, ka tieši šādai publikai arī domāts „In Case You Didn`t Know”.

Olly Murs radījis viegli klausāmu, neuzmācīgu mūzikas ierakstu, kuru atskaņojot nerodas sajūta, ka jāsteidz meklēt kāda abstrakta patiesība, ja godīgi, „In Case You Didn`t Know” neliek pat domāt. No vienas puses šis fakts liek apšaubīt albuma lietderību, tomēr no otras – iznācis baudāms ieraksts, kuru tik tiešām iespējams baudīt. Viegli un patiesi.

Olly Murs jaunākās plates gadījumā nevaram runāt par mūzikas eksperimentiem. Šeit atrodamās dziesmas rakstītas pēc metodes, kas bija zināma jau pirms pusgadsimta, tomēr nevar apgalvot, ka tās iespiestas mūsdienu populārās mūzikas klišejās. „In Case You Didn`t Know” drīzāk izklausās pēc lieliski remāsterēta 50.gadu albuma, kas papildināts ar veselīgu devu modernisma.

Šeit jāatgriežas pie pieminētā „Heart Skips a Beat” - vienīgā zināmā hīta albuma ietvaros. Tas izceļas uz pārējo dziesmu fona un ja godīgi, rada diezgan nepareizu pirmo priekšstatu par to, kas atrodams attiecīgā albuma vākos. Viss pārējais ir krietni labāks, lai arī daudziem nedzirdēts un visticamāk nesaprotams. Kopumā labi, iesaku!

"Astro`n`out" Radio Valmiera "Akustiskajā Ceturtdienā"

Šonedēļ plānots, ka dzīvās mūzikas raidījums izpaliks, līdz ar to neliels mierinājums "Akustiskās Ceturtdienas" klausītājiem - pagājušās nedēļas raidījuma atkārtojums.

24.novembrī pie mums viesojās grupa "Astro`n`out", kas sniedza lielisku koncertu un nodrošināja labu garastāvokli veselas stundas garumā. Lai labi skan!

„The Wow”, Toms Grēviņš un „Instrumenti” Valmierā. Koncerta apskats

Pēdējo nedēļu laikā ilgi solītais lielkoncerts Valmieras pusē beidzot ir noticis un šķiet, ka sestdien redzētais un dzirdētais pārspēj līdz šim piedzīvoto Vidzemes galvaspilsētas mūzikas dzīvē. Rakstu lielkoncerts, jo arī vēriena ziņā „Instrumenti” demonstrēja, ka „Arēnas Rīga” cienīgs šovs var notikt tepat – „Vidzemes Olimpiskajā Centrā”.

Koncertu iesildīja electro pop apvienība „The WoW”, kas ja godīgi, sākotnēji bija diezgan intriģējoši, jo līdz šim grupa lielākai daļai Valmieras mūzikas baudītāju bija nezināma. Pirms tam mūsu pusē viņi spēlējuši nebija un vienīgā liecība par grupas daiļradi līdz šim bija Radio Valmiera

ēterā esošais singls „Let Me Out”.

FOTO: http://www.facebook.com/instrumenti

Protams, koncerta laikā „The WoW” skanējums tika ierobežots, kā jau tas pierasts vispārējā iesildītāju praksē, tomēr grupa cerības attaisnoja un sniedza patīkamu ieskatu savā daiļradē, lai arī lielākā daļa klausītāju to novērtēt nespēja. Tiešām patīkams sniegums, kas stilistiski pietuvināts indie pop skanējumam, kuru varētu arī salīdzināt ar šobrīd tik ļoti populāro ārzemju apvienību „Foster the People”

Pēc „The WoW” nāca kārta DJ Tomam Grēviņam, kurš, protams, arī spēlēja atbilstoši savam līmenim un augstajiem pasākuma standartiem. Tomēr par viņa sniegumu, visticamāk, labākas atsauksmes varētu sniegt „Multikluba” apmeklētāji, kur norisinājās pasākuma afterparty. Šoreiz galvenie ir „Instrumenti”...

FOTO: http://www.facebook.com/instrumenti

Pēc pāris minūšu ievada, kura laikā tika demonstrētas (vai drīzāk pārbaudītas) skatuves skaņas un gaismas spējas, pirmais albuma „Tru” koncerts aizsākās ar „Zemeslodēm”. Mierīgi, nepiespiesti, bet tajā pašā laikā krāsaini un pietiekami aizraujoši. „Vidzemes Olimpiskā Centra” apmeklētāji bija gaidījuši labāko koncertu vismaz pēdējos pāris gadus un tas nu bija sācies. Pēc „Zemeslodēm” sekoja „Pieturi mani sev klāt” – neglītākā dziesma albuma ietvaros, kā reiz „Instrumenti” paši to dēvēja albumā prezentācijas pasākumā šīs vasaras beigās.

Jāpiebilst, ka koncerta laikā ne reizi nebija klusuma, tātad „Instrumenti” demonstrēja arī lieliskas producentu spējas un uzmanīgākajiem klausītājiem (arī dedzīgākajiem faniem) ne reizi neradās vēlme atstāt norises vietu. Tomēr no otras puses – nedomāju, ka „Instrumenti” juta to atbalstu, ko bija gaidījuši, jo latviešu klausītājs ir grūti kustināms.

Pēc pāris lēnajiem gabaliem pūlis tomēr sakustējās, jo sekoja lieliskie un mazliet ātrākie „Time Is Now” un „Lie Down”, kas tika papildināti ar izsmalcināti pārdomātām video projekcijām. Starp citu, ar atzinības zīmi vērtējams to tehniskais risinājums, kad izmantojot divus ekrānus (vienu aiz otra) tika panākts mūsdienās tik ļoti pieprasītais 3D efekts.

FOTO: http://www.facebook.com/instrumenti

Tikpat viļņveidīgi koncerts arī turpinājās, jo atkal sekoja mierīgais periods ar pāris lēnajām dziesmām, piemēram, „Back of Your Drawer”, kas, protams, nav vērtējams ar mīnus zīmi, jo šķita, ka klausītāji arvien tvēra katru skaņu, kas nāca no skatuves puses. Un skaņa tik tiešām bija laba, jo senāk izskanējušais viedoklis, ka „Vidzemes Olimpiskajā centrā” skaņa nekad nav bijusi un nebūs pienācīgā kvalitātē, tika atspēkots par visiem 100 procentiem. Tā ka, droši vien, noņem cepuri „Instrumentu” skaņu vīra Gata Zaķa priekšā.

Koncertam turpinoties arvien tika uzsvērta akustisko instrumentu un elektronisko skaņu sintēze, kas vienmēr ir bijusi raksturīga „Instrumentu” skanējumam arī ierakstos. Prieks, ka Reinis Sējāns un Jānis Šipkēvics nekautrējas eksperimentēt, lai arī vienmēr uzsvēruši savu akadēmisko izglītību mūzikas lauciņā. Koncertam netrūka akadēmiskuma it sevišķi izpildījuma precizitātes ziņā, tomēr tas tika pasniegts pietiekami interesanti, lai arī akadēmisko mūziku reti kurš dēvē par aizraujošu.

Brīdī, kad koncerts tuvojās otrai pusei un šķita, ka nu ir pēdējais laiks lielākajiem hītiem, uz skatuves lēni uzrāpoja (tik tiešām uzrāpoja, ņemot vērā tērpa izmērus) grupas „The WoW” soliste tērpusies kā gliemezis... tātad „Freaked Out”. Piebildīšu, ka „Instrumentiem” žetons pienākas ne tikai par mūziku un video performancēm, bet arī par tērpiem un horeogrāfiju.

FOTO: http://www.facebook.com/instrumenti

Pēc gliemeža muzikālajām konvulsijām uz skatuves atgriežas „Instrumenti” pēdējam bliezienam un seko, „Peace”, „Life Jacket Under Your Seat” un „Born to Die”. Pēc tam šķiet, ka koncerts varētu arī beigties, tomēr pēc neilga pārtraukuma, ģeometriskas progresijas apmēros, parādās mazākas un lielākas būtnes, kas demonstrē šķietami destruktīvu deju. Bet pēc tās „Instrumenti” vēl neatvadās...

Jānis un Reinis vienmēr raduši iespēju ikvienā situācijā izspēlēt kādu ēverģēlību un Valmieras lielkoncerts nav izņēmums. No koncerta apmeklētājas tiek palūgts telefons un top šis:

Paldies “Instrumentiem” par pēdējo gadu labāko koncertu Valmierā! Viņu debijas albums “Tru” ir patiesa vērtība un pagājušajā sestdienā mūziķi demonstrēja, ka spēj muzikālo materiālu padarīt par neparasti eklektisku multimediālu izrādi. Ja ir iespēja, iesaku uz “Instrumentiem” aiziet arī Liepājā (3.decembris, „Liepājas Olimpiskais Centrs”) un Rīgā (10.decembris, „Arēna Rīga”)!