Ziņas par Lū Rīda (Lou Reed) un „Metallica” kopējo darbu studijā globālajā tīmeklī jau klīst zināmu laiku. Atceroties Lū Rīda leģendāro albumu „Berlin” 1973.gadā un „Metallica” nu jau 30 gadus ilgo pieredzi metālmūzikas lauciņā, „Lulu” tika gaidīta ar lielu nepacietību. Albums ieraudzīja dienas gaismu brīdī, kad šī gada kalendārs apstājās pie atzīmes 01.11 un...
Nopietni!? Pirmā doma, izdzirdot, kā tikko izdotā plate aizsākas ar dziesmu „Brandenburg Gate”. Jā, ir zināms, ka Lū Rīds nekad nav izcēlies ar vokālajām spējām, viņu vienmēr drīzāk interesējis koncepts un mūzika kā tāda. Tomēr „Lulu” dzirdamā gārdzoņa pārsteidz arī manu piesardzību šajā jomā.
Kas attiecas uz „Metallica”, šķiet, ka viņiem par mūzikas kvalitāti šoreiz nospļauties, jo arī tas, ko viņi iespēlējuši „Lulu” krietni atpaliek no „St. Anger” un „Death Magnetic” dzirdētā. Kaut arī no otras puses – „Lulu” atrodamās instrumentālās daļas atsevišķās dziesmās kaut mazliet, tomēr glābj albumu kopējo skanējumu.
To pašu var teikt arī par Hetfīlda vokālu (James Hetfield – „Metallica” līderis), kas ir kā auksta ūdens šalts „Lulu” vākos – atsvaidzinoši, salīdzinot ar Rīdu nesakarīgo buldurēšanu (albuma ietvaros viņš tik tiešām neiedziedas ne reizi). Nešauboties var apgalvot, ka Lū Rīds ir ģeniāls producents, ko pierāda viņa iepriekšējie darbi, kas atsevišķu melomānu aprindās kļuvuši gluži vai par ikonām. Konceptuāli „Lulu” nav izņēmums jautājums ir tikai un vienīgi par izpildījumu.
Pasaule gaidīja jaunu „Metallica”, bet tā vietā saņēma variāciju par „Velvet Underground”. Ilgi domāju par „Lulu” labāko dziesmu, kuru publicēt šeit, kas tomēr nenotiks, jo šķiet, tas tikai radīs piesārņojumu. Šī ir pēdējo nedēļu lielākā vilšanās – albums, kuru divreiz klausīties nav vērts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru